Sardīnijas Rollerpiedzīvojums

Laivo -> Pededze-Aiviekste

P 36 - Lubāna

20.-21.06.

Lai aktīva atpūta pie dabas kļūtu par veselīgu ieraduma, nācās plānot laivošanas pārbraucienu. Tāpat kā pagājušās vasaras laivojums pa Rušona ezeru tīklu, arī šis laivujums beigās nemaz nebija atpūta. Maršrutu plānoju pēc iespējas tuvāk mājām, lai mazāk ņemšanās ar transportu. Izpētīju maršrutu aprakstus populārākajās laivu nomas mājaslapā. Skaidrs, braucu pa Pededzi vai/un Aivieksti, galu galā, piemērota braukšana visai vasarai - atpūties un makšķerē, kasi kuli un dzer alu. Laivu nomāju Aiviekstes laivas, viņi pie maršrutiem cenām ir piemirsuši piebilst, ka piegāde ir iekļauta cenā, ja tu nomā uzreiz sešas laivas. Es jau biju brīdi sapriecājies, līdz man klausulē sarēķināja 0.40 Ls/km un nomas cena uzreiz trīskāršojās. Pierunāju ašo tēti, lai izvadā mani ar manu cīņu biedru.

Pēc dotās info, ap 50 km. Nezinu kādēļ, bet pieņēmu, ka Vikšņu tilts ir apmēram pa vidu. To arī uzstādīju par pirmās dienas galamērķi, pēc kura jāveido nometne.

Ielaižoties upē, pirmie iespaidi ir pārspīlēti pozitīvi. Augsti, stāvi krasti, saskalotas smilšainas pludmales, pirmajā līkumā vietējā večiņa ķer zivi un sveicina mūs. Visi gribam dzīvot pie Pededzes, nevis kaut kādā Lilastē. Ik pa laikam, pat ir kaut kāda straume. Mazo putnu dziesmas, ūdens čaloņa un reti dzirdams kāds nezināms un neskaidrs troksnis - tāds ir ideālais dabas klusums. Parādās arī apcerēties diž-ozolu krasti. Vareni zaļi, mazi, jocīgi zaraini, nokaltuši vai upē iekrituši un apskaloti, šeit katrs var atrast ozolu savai gaumei. Ozoli savas zīles ar upi izsējuši līkumu līkumos. Izmētājuši savu sēklu. Upes krastu nogāzēs zaļo papardes. Izdzenājam daudz pīļu ģimeņu. Mazie pīlēni bēg kā motorlaivas. Liekas, lai nu kur es apstātos, tā būtu lieliska vieta zaļumiem. Pusdienas ieturam uz smilšu sanesuma upe vidū.

Drīz arī sagaidām pirmos sanesumus. Galu galā bebru sprostus tā arī nesatikām, bija tikai bebru alas un ieslidinātas takas (Sandruļa jaunvārds - Šļūda). Pirmais sanesums izskatās diezgan nepārvarams, izlemjam stiept laivu apkārt, par laimi tieši ir piemērots krasts (piemērots krasts Pededzē - fiziski iespējams, pieliekot lielu piepūli) izdabūt kanoē pļavā. Tālāk jārisina problēma, kur dabūt laivu atpakaļ. Pateicoties bebra šļūdai, pa taisno pāri pļavai, ir iespējams ieslidināt laivu atpakaļ upē. Sāk spīdēt Saule, pļava ir pilna Jāņa zālēm, tauriņiem un Igauni, kas met kūleņus. Tālumā, dižojas kādas mājas jumti. Velkot mantas un laivu, klusībā ceru, ka neatskries kāds suns, kas varētu spēcīgi sarežģīt padarīšanu. Neatskrien. Atmostas mans dabas fotogrāfa gars.

Pēc kāda laika nāk arī nākamie sanesumi, kuriem tuvumā patiešām krasti ir tikai vertikāli un laivu dabūt ārā nav iespējams. Pārvaram kā sanāk, spiežam kokus uz leju, stumjamies pāri. Daži sanesumi smird, dažos vienkārši peldas padomju laiku medikamentu burciņas, dažos pamanos iespiest kāju starp kokiem zem ūdens. Pirmajā dienā tādus ievērojamus pārvarējām kādus sešus, nosecinu, ka mēs noteikti esam vieni no pēdējajiem, kas šovasar ir paspējuši uz puslīdz pieņemamu ūdens līmeni, lai gūtu arī kādu baudu no laivojuma.

Uz kāda līkuma pamanām laivotāju zīmi, kur arī uzzīmēts briedis. Dodamies meklēt briežu dārzu, nekā - mājā apmetušies kaut kādi ceļinieki. Čiks.

Līkums aiz līkuma, no interneta printētās kartes pietuvinājumi galīgi nepalīdz neko saprast. Katru līkumu interpretējam, kā pēdējo. Dzirdam, nāk negaiss. Straume jau kādu laiku nav devusi par sevi ziņu. Airējam, itkā tūlīt jābūt pirmās dienas galamērķim - tiltam. Vēl priekšā sanesums. Nepaspējam. Gāž. Kārtējo reizi pārliecināmies, ka lietus mēteļi efektīvi funkcionē, ja valkātājs stāv un nekustas. Mēs gan nonociešamies ilgi (5 min) pavadīt laiku zem pār upi noliekušā koka un dodamies tālāk.

Airējam arī pa lietu. Ieraugām vēl vienu zīmi - briežu dārzs. Kāds dārzs, lai viņi iet kāst. Pēc vēl dažiem līkumiem, pār krauju pamanu augstu žogu, tur ir briežu dārzs. Krasti nekādi, nekur piestāt, līst, kaut kā caur brikšņiem tikām līdz žogam. Briežu romantika, gribam dzīvot pie Pededzes un audzēt briežus. Brieži mums smaida un zālē zīmē eņģelīšus.

Izrādās līdz tiltam vēl tālu. Lietus pārgājis. Mēs vēl minamies. Krasti sāk palikt vienmuļāki, sāku apsvērt domu par priekš-laicīgu nometni. Cīņu biedrs Sandrulis kategoriski iebilst, kaut gan pati knapi velk slapjo spēku dzīvību. Prātā nāk ideja parspēt somu ziemas kamanas, iejūdzot bebrus pie laivas. Vēl pārvaram pēdējo īpaši netīro koku sanesumu. Krastā mums uzsauc - Veiksmi tūristiem. Līdz tiltam vēl vismaz 6 km. Straumes nav, airējam. Pēc 9 stundām uz upes, sasniedzam tiltu, tilts kā robeža nevien noslēdz mūsu dienu, bet arī noslēdz smilšainās pludmales, kas ir pārgājušas mālainās trīs-metrīgās kraujās. Piestājam, uzlienam vienā - kājas grimst, knapi uzkāpt, augšā savvaļas mutējušos rožu dārzs. Braucam tālāk, atrodam malziet labāku laivas novietni. Odu jūra. Odi ir tik lieli kā bezdelīgas, pārspīlēju tikai mazliet, prāts nenes ne tuvu makšķerēšanai, ātri saslienam nometni, problēmas ar malku. Pārvilktās sausās drēbes pēc malkas meklēšanas ir slapjas. Cepju kartupeļus, neizturu odu mākoni un iebēgu teltī, nesagaidīdams pēdējos iemestos kartupeļus, lai puvst. Nakts auksta.

Rītā pārsteidzoši daudz spēka, pamostos no odu dūcieniem priekštelpā. Auksti. Pretodu līdzeklis vairs tikai izdveš skaņu nevis labumu. Dabisko vajadzību nokārtošana krūmos parasti man nav sagādājusi problēmas, bet ja vienlaicīgi ar vienu plaukstas vēzienu var nosist 10 odus, tad tas viss kļūst diezgan aizraujoši. Vēl visam plusā fotoaparāts atsaka.

Diž-ozolus nomaina pasakains, tumšs mežs, krasti neaprakstāmi savdabīgi. Kautkā nepamanām Vecupes un Jaunpededzes atdalīšanos, tikai pēkšņi sākās neierasti taisns posms. Bezstraumes organizācija. Satiekam makšķerniekus, noskaidrojam, ka vēl 3 km pa Jaunpededzi un tad jau gaida Aiviekste.

Ākstāmies un visādi zirgojamies nokļūstam līdz Aiviekstei, tur mūs nesagaida gaidītā straume. Izbaudām beidzot kādu pludmali, joprojām neesam peldējušies. Atkal sāk līt. Zirgojamies. Aiviekstē daudz govju smirdošu skeletu un daudz mazāk odu. Tumši sakņainos Pededzes krastus nomaina Aiviektes dolomīta atsegumi un milzīgi vītoli baltām lapām. Māju tuvumu var noteikt ne tikai pēc izmīdītām taciņām, bet arī pēc sūkņu daudzuma upē.

Liekas, ka baigi daudz uzrakstīju, bet varētu vēl visādus sīkumus uzrakstīt, bet noteikti ir pavisam nelasāmi un garlaicīgi. Ja vispār esat tik tālu tikuši, varbūt gaidiet aizraujošu kulmināciju. Lai iet, gaidot, kamēr atbrauks pakaļ noķēru divus apbrīnojami mazus asarus, kurus par spīti visam aizvedu kaķim - kvadrātsaknei.

Izrādījās, ka pirmajā dienā veicām 30 km, otrajā tikai 20 km. Ieteikums - gaidot kādu atskaites punktu Pededzē, tas nekad nebūs aiz tā līkuma, aiz kura tu domāji.

Lubānu sasniedzām labā garastāvoklī, mazliet noguruši.

Veiksmīgi jums visiem nolīgot. Neizduriet ar iesmiem acis, neēdiet vecu pārtiku, nepeldaties nekaili un esiet ūber uzmanīgi visās savās izdarībās. Un apdāviniet Jāņus un Līgas, savādāk Jūsu dzīvē būs maz kailu krūšu.